Vēsture
Vējdzirnavas Dzirnavu kalnā visdrīzāk bijušas arī pirms esošajām mūra vējdzirnavām. Domājams, tās bija koka balststaba vējdzirnavas, kādas tolaik cēla Latvijas teritorijā. Esošās mūra holandiešu tipa dzirnavas celtas 1814. gadā. Šis gadskaitlis bijis iekalts vēja rādītājā un uzrakstīts arī uz dzīvojamās mājas ārdurvīm. Par Burtnieku dzirnavu cēlājiem gan precīzu ziņu nav.
Līdz 19. gs. vidum dzirnavu celšanas privilēģijas laukos piederēja muižām. Dzirnavas vadīja vai nu algoti muižas melderi, vai arī tās bija iznomātas.
Hermaņa Enzeliņa grāmatā “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atrodamas atsevišķas norādes par melderiem un līdz ar to par dzirnavām Burtnieku muižā:
1724. gada vaku grāmatā par burtnieciešiem pie Ciemfeldas līdzās Garklāvam, Pencim un Meldūkai (līdz mūsdienām saglabājušies tuvākās apkārtnes vietvārdi) minēta “Dzirnavu zeme”.
Tas ļauj secināt, ka Burtnieku pilsmuižas vējdzirnavas atradās Dzirnavu kalnā, kas arī saprotams, jo Dzirnavu kalns ir apkārtnē augstākā un vējiem bagātākā vieta.
1738. gadā vaku grāmatā Ciemzeldā minēts Pilsmelderu Jēkabs.
1795. gadā “dvēseļu revīzija” sniedz ziņas, ka Burtnieku pilsmuižas zemnieku sastāvā ir pils melderis Toms.
1826. gadā Pils dzirnavu melderis ir 1817. gadā mirušā meldera Teņa Toma dēls.
Vēsturisko karšu vietnē http://kartes.lndb.lv/ vecākā karte, kurā pie Burtnieku muižas atzīmētas dzirnavas, ir datēta ar 1839. gadu.
*Specialcharte von Livland in 6 Blättern. V 1839, fragments*
Par Burtnieku vējdzirnavu melderiem un mājas ļaudīm norādes atrodamas Valmieras integrētās bibliotēkas mājaslapā pieejamajās Burtnieku draudzes baznīcas grāmatās.
Fragments no Andreja Birzgaļa pārrakstītās Burtnieku draudzes vizitācijas grāmatas, kurā aptverts laika posms no 1840. līdz 1860. gadam.
Minētajā periodā Burtnieku pilsmuižas dzirnavās reģistrēti:: melderis Miķelis Bērziņš, melderis Jānis Garklāvs, vēja dzirnavnieks no 1857. gada Ādams Lanģis, melderis no 1857. gada Jānis Dancis.
Pirmā zināmā dzirnavu restaurācija notikusi 1849. gadā, to veicis vācu meistars Andreas Gustavs Freimanis. Par to vēsta uzraksts uz dzirnavu sijas, kura tika saglabāta pārbūves laikā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Vēlāk būvmeistara Freimaņa mantinieki aizveda vēsturisko sijas fragmentu uz Vāciju, dzirnavās šobrīd ir uzraksta kopija.
Dzirnavu sijas fragmenta kopija / Andreas Gustav Freimann 1803–1890
20. gadsimta sākumā līdz ar agrāro reformu īpašumi no muižu un baronu rokām nonāca valsts un privāto īpašnieku rokās. Par Kalndzirnavu īpašnieku kļuva Mārcis Zolte.
Ap 1925. gadu dzirnavās sāka saimniekot latvietis Roberts Ozolants.
Roberts Ozolants (1890-1967)
Robertam bija jāsāk ar pamatīgu restaurāciju: jāliek jumts, spārni, jāveic iekšējie izbūves darbi. Viņam bija drosme to visu uzsākt, jo prasmes un interesi par dažādiem mehānismiem Roberts bija guvis jau jaunības gados, mācoties pie dažādiem meistariem un vadot pirmo kuļmašīnu Burtniekos. Pēc vairāku gadu ilgas atjaunošanas dzirnavās atkal varēja malt graudus. Dzirnavās bija divi gaņģi - mala rupjus miltus un putraimus.
Burtnieku vējdzirnavas ap 1927. gadu
Dzirnavu vadīšana prasīja plašas zināšanas un meistarību. Melderim bija ne tikai jātiek galā ar malšanu – graudu pieņemšanu, vēja savaldīšanu, u.c., bet arī pilnībā jāpārzina dzirnavu mehānismi, lai tos uzturētu darba kārtībā un, cik iespējams, pilnveidotu. Roberts Ozolants nepieciešamās metāla detaļas kala pie mājas uzbūvētajā smēdē. Viņš pats prata asināt dzirnakmeņus un uzliet dzirnakmeņiem jaunu malšanas kārtu (masa tika vārīta dzīvojamās mājas virtuvē). Roberts pārzināja arī koka darbus. Milzu spēku prasīja jaunu spārnu izgatavošana un uzstādīšana.
Kā savā grāmatā “Senās vējdzirnavas” (Rīga, “Zinātne”, 1987.) apraksta R. Puriņš, meldera amatu varētu salīdzināt ar matroža darbu uz burinieka. Vējā jāuzvelk buras, un var malt bez atpūtas – dienu un nakti, darbadienās un pat svētdienās. Turklāt vienmēr, it sevišķi rudeņos, bija jāvēro, vai netuvojas viesulis. Cīņa ar vēja kaprīzēm, salijušām un pat sasalušām burām, darbs caurvējā, ziemas aukstumā nebija retums, tomēr, ja dzirnavas bija kārtībā, melderim bija patīkami gan sagaidīt malējus, gan pavadīt tos, kas ar miltu maisiem brauca projām.
Lai iegūtu dzirnavas savā īpašumā, Ozolantu ģimenei bijis jāņem 5000 Ls kredīts Zemes bankā. To atmaksāt nenācās viegli. Līdzās dzirnavu vadīšanai Roberts Ozolants darījis dažādus darbus – bijis autobusa šoferis, strādājis gaterī un veicis vēl citus darbus. Darbu netrūka arī savā saimniecībā. Tie pārsvarā gūlās uz dzīvesbiedres Leontīnes Ozolantes pleciem. Ģimenē auga 5 bērni, kas dzīves un darba sūrumu izbaudīja jau no agras bērnības. Tomēr staltās dzirnavas bija visas dzimtas lepnums.
Vēl sirmā vecumā Leontīne atmiņās bieži kavējās pagājušos laikos, kad dzirnavu spārni griezās dūkdami, pagalmu pildīja pajūgi un uz malšanu sabraukušo saimnieku runas un stāsti.
Tikai 1940. gadā Roberts Ozolants kļuva par pilntiesīgu dzirnavu īpašnieku. Pēc pavisam neilga laika, mainoties valsts iekārtai, īpašums tika atsavināts - jaunā vara dzirnavas atņēma. Roberts Ozolants nu bija tikai melderis. Padomju varas gados neviens par dzirnavu uzturēšanu neraizējās un, kad 1952. gadā kādā vētras naktī dzirnavām tika nolauzti spārni, nekas vairs netika remontēts. Jumts kļuva caurs, iekšējās konstrukcijas puva.
1980. gadu vidū toreizējā Burtnieku ciema padome nolēma dzirnavu ēku atjaunot un veidot tajā saietu namu jeb medību pili.
Atjaunošana sākās ar pilnīgu iekšējo koka konstrukciju nojaukšanu, jo tās vairs nebija glābjamas. No jauna tika izveidoti pārsegumi, ierīkotas kāpnes, uzlikts jumts. Spārni netika atjaunoti.
Šie būvdarbi līdz galam netika pabeigti. Tomēr, ja tie netiktu veikti vispār, pašlaik no dzirnavām būtu atlikušas vien mūru drupas.
Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gadu sākumā Roberta Ozolanta meita Laima Perova atguva tēva dzirnavas dzimtas īpašumā. Šobrīd dzirnavu īpašnieki ir Laimas bērni, Roberta Ozolanta mazbērni. Dzirnavu mantinieki savu iespēju robežās turpina uzturēt un saglabāt dzirnavas.
Ap 2000. gadu tika organizēts jumta seguma remonts. 2008. gadā tika nomainīti visi dzirnavu logi un mazās durvis, uz vaļņa izbūvēta marga drošībai un sakārtota elektroapgāde. 2020. gadā veikta pilnīga jumta nomaiņa. Steidzami ir nepieciešams atjaunot laukakmeņu mūri, jo mūrējums kļuvis trausls un šuves birst. Aktuāli ir arī citi remontdarbi.
